Es bļāvu un vēlējos tapt svēta!

Baltā nakts Rīgas Katoļu ģimnāzijā

Es bļāvu un vēlējos tapt svēta!

Baltā nakts Rīgas Katoļu ģimnāzijā

By: skola_admin

12-09-2016

,

10.septembra siltajā, ātri tumstošajā vakarā reiz Parīzē dzimušais un Rīgā jau populārais kultūras forums “Baltā nakts” bija ienācis arī Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Aiz īsā aicinājuma: “Ķer emocijas!” ģimnāzijas audzēkņi un skolotāji bija paslēpuši dažāda veida atraktīvus pārsteigumus ar pašu apmeklētāju piedalīšanos un, kaut arī jautrības netrūka, domas aizklīda dažādu izjūtu, atcerēšanās un secinājumu labirintos. Cilvēcisko emociju spektrs tika rādīts gan ar maskām bez to pielietojuma, gan skaņās, gan spoguļojoties emocijās, gan radošās darbnīcās un kāju šovs ļāva noprast, ka emocijas ne vienmēr atklāj tikai seja un tās dažādas izteiksmes.

Lasītājiem noteikti radīsies jautājums, kāds sakars bļaušanai ar alkām pēc svētuma? Katram Baltās nakts apmeklētājam ģimnāzijā noteikti raisījās citas emocijas, bet manām izjūtām labpatika iziet tādu ceļu.

Ieejot pa skolas vārtiem, uzmanību piesaistīja auklās iekarināti priekšmeti, kurus varēja pagrabināt katrs pēc viņa spējām un ieskatiem. Apmierināju ziņkārību un pagrabināju tos. Uzplūda tālu mazbērnu dienu “ratiņemocijas” – kā un ko es grabināju? Neatceros.

Ilgi šajā apcerē nekavējos, jo skolas direktore Anna ar šķelmīgu smaidu aicināja tālāk – pie otriem vārtiem un tur priekšā jaunas emocijas – tie taču mani radi!!! Mūsu dziļumos bieži mīt tādi labi un slikti “putnubiedēkļi”! Zinātkāras Luīzes, dusmīgi ģenerāļi vai Saulstariņi ar viršiem galvā. Ar pašiem tuvākajiem radiem – neklausa mēle tos saukt par putnubiedēkļiem – tikai taisīts elegants foto.

Tālāk mans ceļš veda uz Šausmu labirintu, kur tumsā, aiz melnām plēves sienām skanēja dažādas dīvainas un šausminošas skaņas. Melna tumsa un spiedzieni, kliedzieni, brēcieni, dažas baisas durvis, aiz kurām tikpat baisi iekrāsotas telpas. Jāatzīst ka skolas zēni, varbūt arī meitenes, varētu ar labām sekmēm pievērsties šausmu filmu žanram. Neesmu no bailīgajām, atcerējos jaunu dienu niķus un…mobilizējusi savu balss aparātu, laidu vaļā kārtīgu bļāvienu jeb zirga zviedzienu. Zviedzošais bļāviens, kam pievienoju vēl dažas dzīvnieku pasaules skaņas, mērķi sasniedza – mazie aktieri aiz melnā aizkara pārsteigumā noelsās un uz brīdi apklusa, taču turpināja priekšnesumu ar vēl lielāku sparu. Tātad manī sēž krietna deva veselīgi ātras reakcijas neordinārā situācijā un spējas piesaistīt klātesošo uzmanību, lai sasauktu palīdzību. Labirints ar briesmīgajām skaņām aiz melnā aizkara un pārsteigumiem negatīvo emociju istabas – bērniem un viņu skolotājiem šādi bija izdevies atveidot cilvēka zemapziņu, emociju dziļos slāņos, kas nav mums pilnībā iepazīstami un paliek slēpti aiz melna priekškara, ko bieži baidāmies pavērt.

Pēc šīs elles jeb vismaz šķīstītavas “parafrāzes” bija jādodas uz godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna muzeju. Ieejot viņa piemiņas istabā, apņem miers. Dzidrs, dziļš miers un klusums. Kaut tika rādīta filma par bīskapa dzīvi, tā klusumu nepatrauca, bet to piepildīja ar saturu, jaunām emocijām. Restes pie muzeja telpas logiem, kaut liktas ar citu nolūku, izraisīja pārdomas par bīskapa Sloskāna cietumniecības gadiem un viņa pilnīgo brīvību Dievā, pār kuru ne restēm, ne cietumsargiem nebija nekādas varas. Iepazīstoties ar muzeja ekspozīciju, kas vēsti par bīskapa netaisnu vajāšanu, notiesāšanu, apcietinājuma laiku padomju “gaišajā” valstī, pasaules taisnības izjūta paģēroši jautā – kā viņš kaut ko tādu varēja piedot? Vai to vispār var un drīkst piedot?Būt un palikt tādā mierā un mīlestībā pret cilvēkiem? Atbilde ietverta godināmā bīskapa ģerboņa devīzē, ko var nosaukt arī par svētuma devīzi- “ Hostia pro fratribus ” jeb “upuris par brāļiem”. Sirds dziļumos mēs visi vēlamies iziet no sevis, dzīvot un mīlestībā darboties “priekš kāda vai kādiem”, jo tikai tā varam kļūt līdzīgi Dievam un atspoguļot Viņa svētumu. Svētuma smarža pievelk un “inficē” ar vēlmi gūt ko no tā spēka un varonības, kas piemīt tādiem cilvēkiem kā godināmais bīskaps.

Bieži domājam – es neko nevaru, nemāku – man nav tādu ārkārtēju svētuma spēju, kā svētajai mātei Terēzi jo Kalkutas, vai bīskapam Sloskānam. Nav tādu rakstura īpašību un arī apkārt nekas īpašs nenotiek, lai veiktu neparastus, varonīgus darbus. Bet no mums jau netiek prasīts nekas pāri mūsu varēšanai – Dievs ir laimīgs un smaida par mūsu mazajiem darbiem, kas darīti ar lielu mīlestību to priekam, kurus mīlam. Mūsu upuris par brāļiem un māsām ir uzmanība, ar prieku ziedots laiks, materiāla, intelektuāla un emocionāla dalīšanās, mīlošs skatiens un kopā būšana. Un te Ģimnāzijas audzēkņi un skolotāji ir iestaigājuši gaismas ceļu, jo nezinām, cik daudz dienu un nakšu, spēka, zināšanu un roku darba tika ziedots, lai Baltajā naktī mēs – Ģimnāzijas ciemiņi, varētu baudīt šo kopā būšanas prieku un iet sevis izzināšanas ceļu.

Rīgas Katoļu ģimnāzijā Baltajā naktī viesojās

Stella Jurgena