Kapelāns runā

Kapelāns runā

By: skola_admin

30-03-2016

,

Kapelāns runā? Kādēļ gan kapelāns neko nerunā? Bet šodien kapelānam ir, ko stāstīt! Māsa Diāna un skolotāja Maira pēc Lieldienu brīvdienām mums sagatavoja brīnišķīgu pārsteigumu! Vispirms bija kopš bērnudārza krustaceļa pārkārtotajā kapelā Radio Marija Latvija translētā Svētā Mise, kurā Toms dziedāja sologabalu no svētceļojuma – to gan dzirdēja radioklausītāji, jo kāds bija nogriezis kapelas mikrofonu uz nulli (un tas, protams, atklājās tikai pēc Mises!). Tad bija draudzesmājas sagatavošana Lieldienu pasākumam. Visi skolas projektori bija stundās, tāpēc no slepenās slēptuves slepeni tika izvilkts draudzes projektors (tikai nevienam to nesakiet!). Māsa Diāna gan rādīja pilnīgi citu klipu, kā bija paredzēts, jo mūsu skolā ir tāds likums – ja tu ko dari ar tehniku, tad zini – viss būs citādāk, nekā tu to biji paredzējis. Piemēram, filmu rekolekcijās nevarēs parādīt, vai arī tā būs dzeltena, veco busiņu nevarēs iedarbināt, pat ja Dominiks & Co lūgsies no visas sirds (skat. Martas rakstu „Katoļu Baznīcas Vēstnesī”!). Bet šim likumam ir otra daļa – pat, ja viss būs citādāk, nekā paredzēts, tas būs vislabāk! Tas būs vēl labāk, nekā tu to esi ieplānojis, pat, ja pasākuma laikā tu griez zobus un vari pat rīt asaras, domājot, kādēļ, gan mums viss nevarētu būt kā pie visiem. Bet mums tā nav, un tas ir pierādījums, ka tam tā jābūt.

Kad noskatījāmies māsas Diānas klipu par Jēzu Olīvdārzā (tas bija ceļojums laikā, jo atgriezāmies pagātnē un devāmies laikā atkal uz priekšu), mums bija jāizvēl pieci Pēteri. (Var būt pieci Pēteri, pat, ja skolā ir tikai viens īsts Pēteris! Līdzīgi tam, kā mums ir izstāde – Dievmāšu izstāde! Tā ir ceļojoša! Pašlaik kapelas vestibilā un pa ceļam uz kapelu. Ļoti interesanta! Iesaku! (Latvijas vecākā Dievmāte esot Kuldīgā – tas, ko var vēsturiskos pierādīt dokumentos!)

Pieciem Pēteriem bija uzdevums bēgt, bet viņu klasesbiedriem – uzdevums viņus vajāt! (tas nozīmē – ķert!) Interesanti, ka viņiem bija jāskrien ap skolu, un māsa Diāna pēc minūtes izlaida vajātājus, bet daļa no viņiem bija tik viltīgi, ka aizskrēja viņiem priekšā no otras puses! Noteikumos bija teikts: katrs Pēteris drīkst trīsreiz teikt: „Es viņu nepazīstu!”, un tad vajātājiem viņš jālaiž vaļā! Bet vienīgais, kurš iztika tikai ar divām reizēm, bija Pēteris-Helvijs (kad viņš bija pārģērbts, tad gan neviens nezināja, ka tas ir Helvijs, bet visi domāja, ka tas ir Pēteris N 4, jo viss par to liecināja!), visi pārējie bija spiesti atpirkties no vajātājiem ar vairākām noliegšanas reizēm, tomēr dzīvi sasniedza kapelas kāpnes, kas bija piecu Pēteru patvērums. Tad māsa Diāna viņus atkal pārvērta atpakaļ par mūsu skolasbiedriem, un mēs visi iebrukām kapelā. Aiz altāra bija kaudze balonu, bet tie bija paredzēti beigām. Vispirms mums vajadzēja pašiem uztaisīt krustiņu un pie tie piestiprināt savus grēkus. Pēc dažu objektīvu novērotāju slēdziena visizplatītākais grēks mūsu skolā ir slinkums. (Šajās dienās to vēl var pārbaudīt pie Kristus kapa mūsu kapelā.)

Pa to laiku kapelā bija ieradušies papildspēki – vecākās klases. (Kas gan mēs būtu bez vecākajām klasēm!) Jo tikai viņi varēja bezkaislīgi novērtēt mūsu atteikšanos no grēkiem (Slinkuma, protams, un dažiem citiem.) Visskaļāk un pārliecinošāk no saviem grēkiem atteicās ceturtā klase. (Dažiem vajadzēja aizspiest ausis.) Nākamais uzdevums bija pa klašu grupām – jaunākajiem vajadzēja sagatavot ūdeni „svētīšanai”, vidējiem – noformēt „Lieldienu sveci”, bet vecākajiem, kuri ir uzmanīgi un ugunsdroši, – sagatavot milzīgu ugunskuru. Visilgāk gāja ar „Lieldienu sveces” noformēšanu, jo māsa Diāna bija aizliegusi sveci aplīmēt ar olu un trušu attēliem. Tā nu mēs izveidojām gadaskaitļus, krustu, alfu un omegu, vīnogas, jēriņu un asins lāses. (Bija vēl dažas lietas, ko nevarēja atpazīt.)

Tad bija „uguns svētīšana”, „Lieldienu sveces” iegremdēšana un procesija uz baznīcu – dažiem, kas bija noslinkojuši Lieldienās, tās bija kā virtuālās Lieldienas. Balva jaunākajām klasēm bija balonu kaudze. Daudzi baloni, kā jau tas pienākas jaunu cilvēku rokās, diemžēl neizturēja ilgi.

Pēc balonu saņemšanas jaunākās klases devās mājup (un līdz ar viņiem arī citi, kas sevi vēl uzskata par jauniem). Bet pārējiem (izņemot tos, kas uzmanīja ugunskuru – un tur jau nevar iztikt tikai ar dažiem! Drošs paliek drošs.) – bija dalīšanās par Lieldienām. Noskaidrojām, ka esam piedalījušies Kristus Augšāmcelšanās svētkos, gājuši procesijā, kalpojuši Svētajā Misē, bet mājās – meklējuši, ripinājuši un kāvušies ar olām, šūpojušies utt. Kā jau tas latviešiem pienākas.

Kā jau pēc svētkiem, beigu beigās aiznesām jaunākajām klasēm viņu matračus un sakopām draudzesmāju (arī attīrījām to no dažiem baloniem, kas vairs nebija apaļīgi), jo jau šovakar tur būs katehēze, bet rīt – Alfa kurss. Viens balons – apaļš! – tika arī mūsu mīļajai Natālijas kundzei.

Paldies māsai Diānai un skolotājai Mairai par svētkiem!

no images were found