Pārtulkot kristietību mūsdienu valodā…

Pārtulkot kristietību mūsdienu valodā…

By: skola_admin

12-04-2016

, ,

Rīgas Katoļu ģimnāzijas un Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta konference “Kristīgā izglītība Latvijā” 9.aprīlī Rīgas Katoļu ģimnāzijā

Mūsdienu sabiedrībā daudz tiek diskutēts un spriests par to, kas ir laba izglītība, pēc kādiem kritērijiem to vērtēt un kā piedāvāt atbilstošas programmas skolu un augstskolu audzēkņiem. Pārsvarā labas izglītības jēdziens sekulārā sabiedrībā saistās ar kādas konkrētas, šauras specializācijas apgūšanu, kas it kā garantē karjeru, sociālo statusu un labus ienākumus, līdz ar to patīkamu un ērtu dzīvi.

Taču šobrīd situācija labklājīgajā Eiropā strauji mainās- viena otrai seko ekonomiskās, bēgļu krīzes un vislielākā šķiet morālā krīze, jo eiropieši aizmirsuši savas kristīgās saknes, nonākuši vērtību sajukumā un neaptver, no kurienes viņi nāk un uz kurieni iet. Lielu sabiedrības daļu ir pārņēmušās bailes par nākotni, jo labklājībā balstītās cerības un stabilitāte sabrūk. Rodas jautājums – kāda izglītība šobrīd aktuāla? Vai neatgriezties pie savām kristīgajām saknēm? Ko un kādā veidā var piedāvāt kristīga izglītība mūsdienu cilvēkam? Tieši šiem jautājumiem pievērsās RKĢ un RARZI rīkotās konferences dalībnieki.

Konference sākās ar svēto Misi Rīgas Katoļu ģimnāzijas kapelā, kuru celebrēja V.E. Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot priesteriem Modrim Lācim un Ronaldam Melkeram. Sprediķi arhibīskaps iesāka ar it kā vienkāršu jautājumu klātesošajiem –ar ko kristietis atšķiras no citiem cilvēkiem, kuri nav kristieši. Tā kā precīzas atbildes nebija, viņš pats pasacīja atbildi – “Ar ticību Augšāmceltajam”. Izejot no tā, arhibīskaps pieskārās Kristus augšāmcelšanās brīnumam no visai neparasta skatpunkta – kā evolūcijas lēcienam, kuru Viņš ir veicis pirmais, sagatavojot ceļu mums. Atceroties evaņģēliju aprakstus par Jēzus miesu pēc augšāmcelšanās, redzam, ka tā ir joprojām it kā tāda pati kā zemes dzīves laikā – Kungs ēd ar mācekļiem. Tajā pašā laikā šī miesa ir pilnīgi cita, bez iepriekšējiem cilvēciskiem ierobežojumiem – Jēzus ienāk caur slēgtām durvīm, nav atpazīstams – Kungu pēc augšāmcelšanās var atpazīt tikai ar sirdi.

Pēc Kristus īstenotā evolūcijas lēciena īsā aplūkojuma arhibīskaps pievērsās kristīgajai izglītībai kā ceļam, kas cilvēku var sagatavot sekošanai Kristum uz šo nākamo, Dieva iecerēto cilvēces attīstības posmu. Viņš minēja galvenos priekšnoteikumus kristīgās izglītības aktualizēšanai mūsdienu pasaulē – izglītības kvalitāti, proevaņgelizācijas nepieciešamību un kristīgās vēsts pārtulkošanu mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā.

Pēc svētās Mises konference turpinājās ar uzrunām, priekšlasījumiem un radošajām darbnīcām Svētās Terēzes draudzes mājā un tajā piedalījās arī viesi – LELB arhibīskaps Jānis Vanags, LR izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, Latvijas Republikas vēstniece pie Svētā Krēsla Veronika Erte, kā arī V.E. Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis un Latvijas pareizticīgo Baznīcas virspriesteris Jānis Dravants.

Atklāšanas uzrunā V.E. arhibīskaps Z.Stankevičs pievērsa klausītāju uzmanību RKĢ jaunajām vidusskolas mācību programmām, uzsverot humanitārās un eksaktās jomas mijiedarbības nepieciešamību. Savukārt Latvijas Republikas vēstniece pie Svētā Krēsla V.Erte norādīja uz morālo vērtību nepieciešamību izglītībā un to nozīmi valsts nākotnes veidošanā. Izglītības un zinātnes ministrs K.Šadurskis savos ievadvārdos pievērsās jautājumam par garīgo ilgtspēju un norādīja, ka izglītības sistēmas mērķis ir laimīgs cilvēks.

Īsajām uzrunām sekoja LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga priekšlasījums, kurā viņš apskatīja iracionālo reliģisko pieredzi, kurā Dievs atklājas reizē kā baisms, nepieejams, nesatverams un valdzinošs noslēpums, kurš pievelk. Šī dziļā teoloģiskā analīze palīdzēja saprast mūsdienu labklājīgās Eiropas problēmu. Pārtikušajam eiropietim trūkst radījuma izjūtas pret citādo, bijājamo, viņa dzīves telpa ir desakralizēta jeb zaudēta svētuma izjūta, kas ir pretrunā ar tā paša eiropieša vēlmi “saņemt” tikumisku cilvēku. Luterāņu arhibīskaps norādīja, ka cilvēce var attīstīties tikai spriedzē starp bauslību un evaņģēliju, kurā atklāj baismo, bijājamo un reizē valdzinošo Dievu. Šīs spriedzes dinamika virza cilvēka darbību un atklājas kristīgajā kultā, kur mūžīgais satiek laicīgo. Kā Eiropai atgūt kristīgās kultūras burvību, no jauna atklāt Dieva baismo nepieejamību un reizē valdzinājumu? Sava priekšlasījuma noslēgumā J.Vanags atgādināja, ka izglītība sākas ar sirds vingrināšanos reaģēt atbilstoši uz objektīvu vērtību un sastapties ar svēto.

J.Vanaga priekšlasījumam sekoja Dr.hist. Ineses Runces referāts: ”Renesanses ideju ienākšana Latvijā; izglītība un garīgums”. Ja luterāņu arhibīskaps uzrunā iedziļinājās Eiropas krīžu garīgajos cēloņos, tad I.Runces referāts jau ievirzīja klausītāju praktiskas rīcības gaisotnē, tādējādi papildinot J.Vanaga referātu. Raksturojot Renesanses laika ideālus, I.Runce atzīmēja, ka šī laikmeta cilvēks vispirms bija izglītots cilvēks un līdzīgu tendenci redzam arī šodien. Renesanse bija kā “pārejas laiks”, kurā cilvēks saprata, ka nepieder tikai debesīm, bet arī zemei un debesis satiekas ar zemi. Turpinot referentes domu, nonākam pie secinājuma, ka šobrīd cilvēkam ir jāiet pretējā virzienā – atjaunojot piederību arī Debesīm.

Renesanses laikmeta kontekstā I.Runce aplūkoja sv. Ignācija no Lojolas dibinātā jezuītu ordeņa garīgumu, darbības principus un milzīgo lomu katoliskās izglītības attīstībā. Viņa norādīja uz vairākām jezuītu nostādnēm attiecībā uz zinātni un izglītību – spēju paņemt no iepriekšējiem laikmetiem labāko un sakausēt to kopā ar jauno, kā arī attieksmi pret zinātni un izglītību kā kalpošanas veidu. Runājot par dienvidu Renesanses ideju ienākšanu Latvijā ar jezuītiem 16.gs., I.Runce atzīmēja šī ordeņa pārstāvju spēju inkulturēt tautas tradīcijas kristietībā, viņu dibinātās skolas, kurās netika ievērots sociālo kārtu dalījums, bija iespējas izglītoties latviešu valodā, un apskatīja to darbības principus. Referente minēja ļoti mūsdienīgu un svarīgu momentu – jezuīti savu izglītības sistēmu veidoja 16.gs., kad vecā pasaule mira, bet jaunā vēl nebija piedzimusi un šajos apstākļos jezuīti spēja integrēt savā skolu sistēmā veco, kas bija labs. Šie I.Runces minētie fakti atkal pievērš uzmanību mūsdienām – šobrīd mirst vecā, labklājības civilizācijas desakralizētā pasaule, kuras galvenie dzinējspēki ir patērētājmentalitāte un alkatība. Jaunā pasaule vēl tikai dzimst – un kristīgās izglītības uzdevums atkal ir integrēt tajā veco, kas ir labs, lai sagatavotu Jēzus “vidējo atnākšanu”, kurā vēsture var tikt izmainīta un atkal pavērsta uz Kungu.1

Kā pēdējo dzirdējām Augstākā Reliģijas zinātņu institūta direktores, Dr. phil. Žanetes Narkēvičas referātu “Kristīgais humānisms izglītībā un vienota Izglītības centra izveides perspektīvas”. Viņas sacītais it kā integrēja iepriekšējo referentu teikto mūsdienu Latvijas situācijā, jau iezīmējot konkrētu kristīgās izglītības attīstības modeli.

Vispirms Ž.Narkēviča pievērsās integrālas personības nozīmei izglītībā, norādot uz humānisma jēdzienu kā morālu kategoriju, jo par cilvēku nepiedzimst, bet kļūst un kristīgajā humānismā cilvēks ir Dieva attēls. Savukārt izglītība ir pārveides ceļa daļa, kurā tiek īstenota pavēršanās no tumsas uz gaismu, kas īstenojama tikai tad, ja izglītība nav informācijas translēšana, bet gan personas formācijas process. Ž.Narkēviča norādīja, ka vienpusīga izglītība šaurā specialitātē neattīsta ne garīgi, ne emocionāli un izglītībā ir būtiska humanitāro disciplīnu klātbūtne, kā arī kritiskās domāšanas un hermeneitiskās prasmes.

Savā priekšlasījumā Ž.Narkēviča pieskārās arī galvenajiem integrālas personības attīstības principiem – personālismam, kritiskas un radošas domāšanas attīstīšanai un izglītība vides konteksta veidošanai, kas veicinātu gan sirds, gan prāta izglītību. Viņa norādīja uz būtisku mūsdienu izglītības trūkumu sekulārajā sabiedrībā – prestižās augstskolās tiek kultivēts karjeras un panākumu kults, bet saskarsme paliek iesācēja līmenī. Sava referāta noslēgumā Ž.Narkēviča piedāvāja vienota Izglītības centra izveides ideju, kurā tiktu īstenotas iepriekš referātā minētās kristīgās izglītības nostādnes un apskatīja ieceres realizēšanas iespējas. Kā iespējamā centra atrašanās vieta minēta O.Vācieša iela 6, līdzās Rīgas Katoļu ģimnāzijai, kas ļautu vienuviet īstenot visu pakāpju izglītību, sākot ar pirmsskolas izglītību līdz pat augstākajai izglītībai.

Konference noslēdzās ar tās apmeklētāju piedalīšanos radošajās darbnīcās, kurās tika izmēģināti spēki gan ikonu rakstīšanā, gan veidoti vides objekti, un kopīgu lūgšanu Dievmātei.

Apkopojot saturā bagātās dienas iespaidus var secināt, ka gan svētās Mises sprediķī dzirdētais, gan konferences referentu teiktais veidoja vienotu redzējumu par kristīgās izglītības laukā darāmo Latvijā. Arī mūsu valsti ir sasniegusi luterāņu arhibīskapa minētā desakralizācija – daudzos ir zudusi radījuma izjūta un bijība Dieva priekšā. Tas arī šeit aktualizē svētuma un Dieva apziņas atjaunošanas nepieciešamību, kas savukārt pieprasa atbilstošu kristīgu izglītību. Lai mirstošajā patērētājmentalitātes pasaulē, kurai lielā mērā pieder arī Latvija, atkal ienestu Kristus vēsti, līdzīgi kā 16.gadsimtā jezuītiem, mums jābūt spējīgiem, neatmetot labo, kas ir aizejošajā pasaulē, pārtulkot kristīgo vēsti mūsdienu valodā un ar mīlestību to nodot citiem.

Stella Jurgena

1Sal. Jozefs Racingers Benedikts XVI. Jēzus no Nācaretes. II d., 236.-237.lpp.

no images were found